Kā topošais tēvs ar cerebrālo trieku, es mēģināju tam sagatavoties, bet ārkārtas dzemdības man deva avārijas kursu.
Izlasot internetā desmitiem zīdaiņu pārvadātāju, es nevarēju atrast tādu, kas ļautu piesiet bērnu pie krūtīm tikai ar vienu roku. Pēc dažiem mēnešiem manai sievai Lizai piedzims mūsu pirmais bērns, un es meklēju ideālu nēsātāju, lai mazinātu savu trauksmi kā grūtniecei ar cerebrālo trieku.
Izmēģināju veikalā redzamās trīs siksnas, viena bija lietota, bet otra pirkta internetā, kas izskatījās pēc maza šūpuļtīkla. Nevienu no tiem salabot ar kreiso roku vien nav iespējams, un nepieciešamība savienot vairākus auduma gabalus šķiet nežēlīgs joks. Pēc tam, kad tos nosūtīju atpakaļ uz veikalu, es beidzot atzinu, ka Lizai ir jāpalīdz man piesprādzēt mūsu mazuli pie drošības jostas.
32 gadu vecumā manu KP lielāko daļu laika var kontrolēt. Lai gan mana labā pēda var krampji, es varu staigāt pati. Māsa man pusaudža gados iemācīja siet kurpju šņores, bet braukt ar adaptīvo ierīču palīdzību iemācījos savos 20 gados. Tomēr es joprojām rakstu ar vienu roku.
Neraugoties uz ikdienas ierobežojumiem, es pavadīju daudzus gadus, cenšoties aizmirst, ka man ir invaliditāte, un vēl nesen es nevēros atklāt savu CP dažiem saviem tuvākajiem draugiem, jo baidos no sprieduma. Kad mēs pirmo reizi satikāmies pirms astoņiem gadiem, man vajadzēja mēnesi, lai pastāstītu par to Lizai.
Pēc tam, kad gandrīz visu mūžu mēģināju slēpt greizo un pastāvīgi saspiesto labo roku, tagad esmu apņēmības pilns pieņemt savu invaliditāti Lizas grūtniecības laikā. Pirmo reizi no bērnības atgriezos pie fizikālās terapijas, lai apgūtu jaunas prasmes, piemēram, mainītu autiņbiksītes ar abām rokām, lai varētu fiziski sagatavoties pirmajam bērnam. Man ir ļoti svarīgi arī rast pieņemšanu savā invalīda ķermenī, rādot sevis mīlestības piemēru savam dēlam Noasam.
Pēc dažiem mūsu medību mēnešiem Lisa beidzot atrada BabyBjörn mini siksnu, kas mans fizioterapeits un es uzskatījām par labāko izvēli. Siksnai ir vienkārši aizdares, klipši un mazākā sprādze. Es varu to salabot ar vienu roku, bet man joprojām ir vajadzīga palīdzība, lai to salabotu. Es plānoju izmēģināt jauno pārvadātāju un citu adaptīvo aprīkojumu ar Lisa palīdzību pēc mūsu dēla ierašanās.
Tas, ko es negaidīju, bija tas, cik grūti būs audzināt bērnu kā invalīdu pat pirms mana dēla atgriešanās mājās. Sāpīgās dzemdības un ārkārtas situācija pēc dzemdībām nozīmēja, ka man bija jārūpējas par Noa pirmajās divās dzīves dienās bez Lizas palīdzības.
Pēc 40 stundām dzemdībām, ieskaitot četras stundas grūstīšanās, un tad, kad Lizas ārsts konstatēja, ka Noa ir iestrēdzis, tika veikta ārkārtas C sekcija — mūsu mazulis ieradās šajā pasaulē ar labu veselību, ar garām un skaistām skropstām — tas ir fakta priekškars, ka ārsts kliedza operācijas laikā.
Līza jokoja ar medmāsu, vācot dzīvības pazīmes atveseļošanās zonā, un es mēģināju pacelt mūsu mazuli ar labo roku, lai viņa māte varētu redzēt viņa sārtos vaigus, kas guļ mums blakus. Koncentrējos uz to, lai rokas būtu stabilas, jo CP laboja sānu vājumu un krampjus, tāpēc nemanīju, ka vairāk māsiņu sāka appludināt istabu.
Māsas bija noraizējušās, kad mēģināja apturēt asins zudumu. Es bezpalīdzīgi paskatījos, mēģinot nomierināt Noasa saucienu, guļot uz manas trīcošās labās rokas ar viņa mazo augumu.
Liza atgriezās anestēzijā, lai ārsts varētu precīzi noteikt asiņošanas vietu, un veica embolizācijas operāciju, lai apturētu asiņošanu. Mans dēls un es tikām nosūtīti uz dzemdību zāli, savukārt Liza devās uz intensīvās terapijas nodaļu uzraudzībā. Līdz nākamajam rītam viņa saņems kopumā sešas asins pārliešanas vienības un divas plazmas vienības.
Lizas ārsts visu laiku atkārtoja, ka, kad viņa pēc divām dienām intensīvās terapijas nodaļā tika pārvesta uz dzemdību zāli, viņi bija priecīgi redzēt viņu dzīvu. Tajā pašā laikā mēs ar Noa esam divatā.
Mana vīramāte mums pievienojās ciemošanās stundās, palīdzot man tikai tad, kad tas bija nepieciešams, un dodot man iespēju mainīt Noasu, kad mana labā roka neviļus aizvērās. Esmu pārliecināta, ka arī breketes noderēs, lai gan nebiju gaidījusi, ka mainot autiņbiksīšus to izsaiņošu.
Slimnīcas šūpuļkrēslā mana labā roka karājās vāji, jo es atklāju, kā mans nesamērīgais apakšdelms notur Noasu stabilu, un es viņu pacēlu un baroju ar kreiso roku — ātri atradu to zem labā elkoņa. Sakraujot spilvenus un atspiedoties uz bērnu ievadiet manu saliekto roku ir veids, kā iet. Plastmasas maisiņu ar viņa pudeles vāciņu var atvērt ar zobiem, un es iemācījos turēt pudeli starp zodu un kaklu, kamēr viņu paceļu.
Pirms dažiem gadiem es beidzot pārstāju izvairīties no jautājumiem par savu KP. Kad kāds pacēla rokasspiedienu, uz kuru es nevarēju atbildēt, es vienkārši pateicu, ka man ir invaliditāte. Dzemdību zāle nav vieta, kas liek man uztraukties par savu invaliditāti, tāpēc es paziņoju katrai medmāsai, kas nāk pārbaudīt Noa, ka man ir KP
Mani ierobežojumi ir acīmredzamāki nekā jebkad agrāk. Mani kā tēvam invalīdam vecāki būs ļoti neaizsargāti. Mani bieži uzskata par cilvēku bez invaliditātes, un ir apgrūtinoši dzīvot starp to, ko daudzi cilvēki uzskata par normālu un kam nepieciešama palīdzība. Tomēr mūsu divu dienu laikā šajā dzemdību zālē es biju pārliecināta par savām spējām audzināt Nou un aizstāvēt sevi.
Saulainā svētdienā dažas nedēļas pēc Lizas izrakstīšanas no slimnīcas viņa ielika Noa siksnā, kas bija piesieta pie maniem pleciem un krūtīm jostas vidū. Es izmantoju savu labo apakšdelmu, kā es uzzināju slimnīcā, lai noturētu viņu vietā, kamēr mana kreisā roka ir piesieta pie augšējā skava. Tajā pašā laikā Liza mēģināja izstumt Noasa apaļīgās kājas caur maziem caurumiem, kas man nebija sasniedzami. Kad viņa pievilka pēdējo joslu, mēs bijām gatavi.
Pēc dažiem treniņiem pa guļamistabu mēs ar Lizu gājām garu ceļu pa mūsu pilsētu. Noa gulēja, piesprādzējies ap manu rumpi, drošs un drošs.
Kristofers Vons ir rakstnieks, kurš strādā arī žurnālu izdošanā. Viņš dzīvo kopā ar sievu un dēlu Taritaunā, Ņujorkā
Izlikšanas laiks: 2021. gada 15. novembris
